Es kāpt gribu kalnā augstākā, bet es tur jau atrodos, tādēļ atliek vienīgi vērst skatu, kas pavēries… Ja beidzot atvērtu acis!!! Mēs visi esam akli, tiekdamies uz zilo tāli, pazaudējam savu brāli, draugu, dvēseli un dzīves prieku. Visu laiku jābūt steigā, jo Everests ir tikai viens, bet cilvēku ir 6 miljardi. Ja man būtu klusums, meistar, es uzburtu Tavā priekšā divas saules. Sauli, kas stāv uz vietas, un sauli, kas mīt Tevī. Zeme pagrieztos un pienāktu pustumsa, tad tumsa dziļā, veldzējošā, tad nakts melnums, tad rīta spozme, zilgme, tad pēcpusdienas tveice. Un mēs atkal stāvam kalna virsotnē ērgļa ligzdā, virs Zemes, tieši tur, kur Tu stāvi, jaunais cilvēk, ir ozona caurums. No mana kalna pat bargais Ziemelis nenopūstu pat salma stiebriņu. Tur lejā pārplūst upe, bet viņa to nezina. Viņai tas ir dabīgi, nav labi, nav slikti. Ir tikai cikls, kurā viņa dzīvo. Steidzies lēnām! Es uzziedu pusdienas tveicē un rodas lapa, lapa no izjūtām ar emocijām un kaisli.